Akadēmiskais centrs
Baltu filoloģija ir recenzējams izdevums ar starptautisku redakcijas kolēģiju / Baltu filoloģija is a fully refereed journal with an international panel of referees.
Redaktors / Editor: Pēteris Vanags (Latvijas Universitāte, Stockholms universitet)
Redaktora vietnieki / Associate Editors: Lidija Leikuma, Edmundas Trumpa (Latvijas Universitāte)
ISSN 1691-0036
http://doi.org/10.22364/bf
Redakcijas adrese / Editorial Address
Baltu valodniecības katedra Humanitāro zinātņu fakultāte
Latvijas Universitāte, Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050, Latvia
e-pasts: pvanags@latnet.lv
Baltu filoloģija XXIX (1) 2020 (PDF)
http://doi.org/10.22364/bf.29.1
SATURS / CONTENTS
Raksti / Articles
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.01
Rainer ECKERT. Zur Baltistik in Schweden um die Mitte der siebziger Jahre des vergangenen Jahrhunderts
Der Artikel bietet einen kurzen Überblick über die Forschung zur baltischen Sprache in Schweden im 20. Jahrhundert. Die Aktivitäten von Linguisten in den 1970er und 1980er Jahren werden genauer untersucht. Der Artikel erwähnt die wichtigsten veröffentlichten Bücher sowie wissenschaftliche Konferenzen über baltische Studien in Schweden. Die Zusammenarbeit zwischen Slawisten und Baltisten der ehemaligen DDR und Schweden in den 1970er und 1980er Jahren wird ebenfalls kurz erörtert.
Schlüsselwörter: Baltistik, Schweden, Konferenz
Keywords: Baltistics, Sweden, Conference
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.02
Anna FRĪDENBERGA. Reduplikācija Georga Manceļa Sprediķu grāmatā (1654)
Rakstā aplūkotas dažādas reduplikācijas izpausmes Georga Manceļa Sprediķu grāmatā jeb „Lang-gewünschte Lettische Postill” (1654). Reduplikāciju, kas izpaužas kā saknes, celma vai visa vārda atkārtošana, latviešu valodā izmanto pastiprinājuma izteikšanai. G. Manceļa sprediķiem raksturīga dažādu stilistisko līdzekļu, tai skaitā reduplikācijas, izmantojums. Substantīvu pastiprināšanai G. Mancelis visbiežāk lieto t. s. pastiprinājuma ģenitīvu, sastopami tādi vārdu savienojumi kā drusku=druskās, malu=mali. Sprediķos bieži lietoti arī adverbiālie vārdu savienojumi kārt=kārtim, pār=pārim. Tomēr visbiežāk tiek pastiprināti verbi – gan ar tās pašas saknes substantīvu vai adverbu, gan ar divdabi vai nenoteiksmi. G. Mancelim ļoti raksturīgi reduplikatīvie savienojumi ar adverbiem -in un -tin, piemēram, audzin aug, lūstin lūst, kas bieži sastopami arī tautasdziesmās. Ļoti bieži G. Manceļa sprediķos lietoti vārdu savienojumi, kur verbu pastiprina substantīvs ar -šana, piemēram, lielu krākšanu krāc, lielu tvīkšanu tvīkst. Reduplikācijas plašais izmantojums sprediķos saistāms gan ar latviešu folkloras, gan ar sarunvalodas ietekmi.
Atslēgvārdi: valodas vēsture, vārddarināšana, reduplikācija, vārdu savienojumi
Keywords: language history, word-formation, reduplication, word groups
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.03
Aurelija GRITĖNIENĖ. Rusija „Lietuvių kalbos žodyno“ iliustraciniuose sakiniuose ir reikšmių apibrėžtyse
Straipsnyje analizuojama, koks RUSIJOS konceptas susidėlioja iš „Lietuvių kalbos žodyno“ iliustracinių sakinių ir apibrėžčių, kuriose minima leksema Rusija. Siekiama nustatyti, kurie koncepto požymiai yra svarbiausi ir kokia galėtų būti Rusijos kognityvinė definicija. Medžiaga tyrimui rinkta iš elektroninio žodyno teksto, neimant naujausių Papildymų ir Tarmių kartotekų duomenų, todėl gauti rezultatai atspindi RUSIJOS konceptą, susidėliojusį lietuvių pasaulėjautoje nuo 1917 m. Spalio revoliucijos iki XXI a. Ištyrus empirinę medžiagą semantinės analizės, interpretaciniu ir aprašomuoju metodais matyti, kad žodyne atsispindi sovietmečio kolektyvinė lietuvių atmintis. Ji kuria tikrais įvykiais grįstą praeities aprašymą, kurį ne vieną dešimtmetį pasakojo daugybė žmonių (tarmių informantai ir rašytinių šaltinių autoriai), tačiau tas pasakojimas buvo labai stipriai paveiktas to meto žodyno autorių bei redaktorių (savi)cenzūros.
Esminiai žodžiai: žodynas, semantika, iliustracinis pavyzdys, reikšmės apibrėžtis, kognityvinė apibrėžtis, konceptas, Rusija
Keywords: dictionary, semantics, illustrative sentence, definition, cognitive definition, concept, Russia
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.04
Māra GRUDULE. Mihala Jana Borha dzejojums „Varakļānu pils jūtu dārzs“ (Jardin sentimental du château de Warakland, 1795) apgaismības literatūras kontekstā
Raksts sniedz ieskatu 1795. gadā Varšavā publicētā Mihala Jana Borha dzejojuma Jardin sentimental du château de Warkland literārajos un kultūrvēsturiskajos kontekstos. Borha sacerējums nāk klajā gandrīz vienlaikus ar ievērojamāko libertīnu romānu marķīza de Sada „Justīne jeb tikumības nedienas“ (1791). Abi literārie darbi, lai gan satura ziņā pretēji – viens uzsver nepieciešamību izkopt sevī tikumus, otrs atklāj cilvēka dabas visnepievilcīgākos aspektus – atspoguļo apgaismības laikmetam raksturīgo interesi par cilvēka iekšējo pasauli – dziņām un tikumisko dzīvi. Borha izvēlētais mācību ceļš – tematiska pastaiga dabā no viena pamācoša skulpturāla objekta līdz nākamajam – atbilst apgaismības laikmeta jaunajai metodikai – zināšanas iegūstamas, pārvietojoties dabā, ar ķermenisku un juteklisku piedzīvojumu starpniecību, kā arī reflektējot par redzēto. Patosa pilnais stils politisku personu pieminējumos sasaucas ar vērienīgiem valdnieku godināšanas svētku aprakstiem Baltijas presē viņu jubileju un vizīšu laikā. Borha pils dārza apraksts atspoguļo laikmetam raksturīgo aizraušanos ar ainavu parku izveidi. Viņa fantāzijā uzburtajam dārzam netrūkst līdzinieku ne Rietumeiropas, ne Baltijas 18. un 19. gadsimta mijas reālajā dzīvē, piemēram, Anglijā – Stovas dārzā vai Vidzemē – ainavu parkā ap Alūksnes pili, Kurzemē – Meženiekos, Vormsātos, Izriedē un citur.
Atslēgvārdi: apgaismības literatūra; ainavu dārzs; Mihals Jans Borhs; Varakļāni.
Keywords: literature of Enlightenment; landscape garden; Michal Jan Borch; Varakļāni.
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.05
Ilga JANSONE. Stārķis (vācu Storch) latviešu valodas leksikogrāfiskajos avotos
Rakstā sniegts ieskats 17.–19. gadsimta leksikogrāfiskajos avotos, kā arī K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā“ un tās papildinājumos iekļautajos stārķa nosaukumos. Ornitoloģiskajā literatūrā drošas liecības par stārķu klātbūtni Latvijas teritorijā rodamas no 18. gadsimta publikācijām, taču tiek minēts, ka melnais stārķis vismaz Kurzemē bijis sastopams arī iepriekš. 17.–19. gadsimta latviešu valodas vēsturiskajās vārdnīcās iekļauti 15 nosaukumi ar fonētiskajiem un morfoloģiskajiem variantiem, sākot ar G. Manceļa „Phraseologia Lettica”. K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” un tās papildinājumos iekļauti gandrīz visi 17.-19. vārdnīcās minētie stārķa apzīmējumi, atsevišķos šķirkļos izdalot vairākus fonētiskos un morfoloģiskos variantus.
Atslēgvārdi: stārķis, latviešu valodas vārdnīcas, izloksnes
Keywords: stork, Latvian dictionaries, sub-dialects
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.06
Dzintra PAEGLE, Pēteris VANAGS. Mālpils draudzes mācītāja Oto Roberta fon Klota (1808–1876) sprediķis latviešu valodā 1851. gadā
Rakstā pievērsta uzmanība Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastā Mālpils draudzes mācītāja Oto Roberta fon Klota (1808–1876) rokraksta saturam, sprediķa ortogrāfijai un valodai. Rokraksta ortogrāfija un valoda kopumā atbilst 19. gs. vidus tradīcijai. Sprediķa valodā atrodamas arī dažas vecas, tagad nelietotas latviešu valodas formas, kā arī citas raksturīgas iezīmes. Autora latviešu valodā redzamas arī vairākas viņa dzimtās vācu valodas pēdas.
Atslēgvārdi: Oto Roberts fon Klots, latviešu ortogrāfija, valodu kontakti
Keywords: Otto Robert fon Klot, Latvian orthography, language contacts
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.07
Alma RAGAUSKAITĖ. Krikščioniškos kilmės asmenvardžiai Lietuvoje seniausioje 1599–1621 m. Joniškio parapijos krikšto metrikų knygoje
Vieni vertingiausių XVI–XVIII a. lietuvių istorinės antroponimijos dokumentų yra bažnytinės (krikšto, jungtuvių, mirties) registracijos knygos ir kt. to meto istorijos šaltiniai. Ypač dėmesį patraukė chronologiniu aspektu unikali, kaip dabar žinoma seniausia Lietuvoje, Joniškio parapijos 1599–1621 m. krikšto metrikų knyga. Šiame straipsnyje analizuojami 556 krikščioniškos kilmės antroponimai. Iš jų rekonstruoti 146 asmenvardžiai, turintys lietuviškas priesagas (*Andriejūnas, *Baltramiejūnas, *Čepaitis, *Griciūnas, *Jankūnas, *Kasiulis, *Laurynaitis, *Motiejuitis, *Petraitis, *Ramonaitis, *Stanaitis, *Šimaitis, *Tamošaitis, *Vaitiekaitis). Sugretinus 146 atkurtų asmenvardžių formas su dabartinėmis lietuvių pavardėmis, pastebėta, jog 92 (63 %) funkcionuoja ir šiandien. Likusieji 54 (37 %) turi tos pačios kilmės, tik skirtingos darybos atitikmenis šių dienų vardyne (*Andruškaitis, *Baniuškuitis, *Gricaitis, *Maciuluitis, *Pečiuluitis, *Romanuitis, *Stankūnaitis, *Tamošuitis, *Urniežiuitis,*Valančaitis).
Raktiniai žodžiai: Joniškis, krikšto metrikų knyga, istorinė antroponimika, istorinis asmenvardis, krikščioniška kilmė.
Keywords: Joniškis, baptismal register, historical anthroponymy, historical personal name, Christian origin.
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.08
Ērika SAUSVERDE. A Case of Teaching Modern Latvian
Numerous reviews of the language teaching subject show that, in spite of the impressive diversity of methods and approaches, certain basic ideas are repeated and reinterpreted, Recognition of the complexity and diversity of language learning contexts has led some to suggest that we have moved ‘beyond methods’ to a ‘postmethod’ condition (Kumaravadivelu 2002; Savignon 2007). It seems there is a big gap between CLT (communicative language teaching - one of the most popular methods today) as an approach and its implementation. This paper considers that dialogue, one of fundamentals of CLT, should be born within the free communication of learners who are taught to produce a monologue. The method of constructing lectures around good texts along with plenty of (grammar) drills is presented with the idea that such a method would help the learner to move rather speedily from the phase of interlanguage to the target language.
Keywords: foreign language teaching; Latvian Grammar; dialogue and monologue in language teaching
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.09
Renāte SILIŅA-PIŅĶE. Latviešu personvārdi ar izskaņām -it un -ull 17. gadsimtā
Raksta mērķis ir izpētīt izskaņu -it un -ull funkciju latviešu antroponīmos 17. gs. Personvārdu avots ir 1638. gada zviedru arklu revīzija, kurā 13 personu desmit vārdi beidzas ar -it(t), -its, -itz un 12 personu seši vārdi beidzas ar -ull vai -uls. Vārdi tiek salīdzināti ar G. Manceļa vārdnīcas „Lettus“ (1638) un G. F. Stendera „Lettisches Lexikon“ (1789) personvārdu materiālu. Izskaņu atšķirīgais un daudzveidīgais lietojums neļauj iezīmēt kopīgas tendences: formants -ull saistāms gan ar adaptācijas procesiem, gan ar latviešu piedēkļa lietojumu, savukārt -it ir lietots tikai kā latviešu piedēklis -īt-, pārsvarā deminutīvā funkcijā.
Atslēgvārdi: latviešu personvārdi, 17. gadsimts, Vidzeme
Keywords: Latvian personal names, 17th century, Livland
https://doi.org/10.22364/bf.29.1.10
Anta TRUMPA. Blēdis, blēdīgs, blēdnieks un liekulis latviešu valodas senajos tekstos: nozīmes pārmaiņa?
Rakstā, analizējot vārdu blēdis, blēdīgs, blēdnieks un liekulis minējumus 17. gadsimta latviešu tekstos un salīdzinot tos ar mūsdienu lietojumu, mēģināts noteikt, vai tas ir atšķirīgs, proti, vai ir notikusi nozīmes pārmaiņa, un kādi varētu būt šāda atšķirīga lietojuma iemesli. Vārdu blēdis, blēdīgs un blēdnieks lietojums 17. gadsimtā salīdzinājumā ar mūsdienām ir bijis plašāks un ar vairāk negatīvu konotāciju. Vārdam blēdis blakus mūsdienās zināmajai nozīmei ‘krāpnieks, viltnieks’ izplatītāka nozīme ir bijusi mūsdienās vairs nelietotā ‘nelietis, ļaundaris’. Arī vārdam blēdīgs dominējušas nozīmēm ‘ļauns, nelietīgs’ un ‘viltīgs’, tomēr tulkojumos nereti vārds lietots plašāk, piemēram, ar nozīmēm ‘greizs’, ‘nodevīgs’, ‘negodīgs’, šķiet, tulkotājiem neatrodot precīzāku apzīmējumu Bībeles oriģinālajā tekstā nosauktajām negatīvajām īpašībām.
Lai arī 17. gadsimta vārdnīcās vārdi blēdis un blēdnieks ir rādīti kā sinonīmi, tomēr reliģiskajos tekstos atvasinājumam ir redzama nozīmes diferenciācija, proti, tā lietojums ir bijis plašāks – mūsdienu literārajā valodā vairs tikpat kā nelietotais vārds blēdnieks 17. gadsimtā ir bijis vispārināts nelieša apzīmējums, aptverot virkni negatīvu īpašību: ‘krāpnieks’, ‘bezdievis’, ‘bezgodis’, ‘ļaunais’, ‘lišķis’, ‘liekulis’ u. c.; šķiet, arī vārds blēdnieks nereti lietots, neatrodot precīzāku apzīmējumu Bībeles oriģinālajā tekstā lietotajiem jēdzieniem. 17. gadsimta latviešu tekstos visizplatītākā vārda blēdnieks nozīme ‘liekulis’ tikusi lietota tikai šajā gadsimtā un galvenokārt Bībeles tulkojumā – šādu lietojumu neapstiprina ne agrākie, ne arī vēlākie leksikogrāfiskie avoti, tādēļ to varētu uzskatīt par specifisku tā laika Bībeles tekstu tulkojumiem raksturīgu, iespējams, tulkotāju ieviestu nozīmi.
Vārdu liekulis, lai izvairītos no neatbilstošas vārda blēdnieks lietošanas, kā mazpazīstamu vārdu ieteicis un popularizējis vai, iespējams, pat kā jaunvārdu ieviesis E. Gliks.
Atslēgvārdi: latviešu valodas 17. gadsimta teksti, Ernsts Gliks, Bībeles tulkojums, negatīvas konotācijas vārdi
Keywords: 17th century Latvian texts, Ernst Glück, Bible translation, pejorative connotation