Studentiem un darbiniekiem

Par bibliogrāfiju

Pētnieciskos darbos autori, pamatojot vai paskaidrojot savas domas, izmanto dažādus informācijas avotus: citu pētnieku darbus, publikācijas žurnālos, elektroniskos resursus u. c. materiālus. Visiem autora apgalvojumiem ir jābalstās uz pierādījumiem, un līdz ar to katram faktam vai konstatējumam, kura autors ir kāds cits, ir nepieciešama atsauce un norāde par izmantoto avotu. (Turklāt daudzu starptautisko zinātnisko žurnālu datubāzēs, kā Web of Science, Springer, nepietiekama atsaukšanās uz citām publikācijām var samazināt autora izredzes tikt publicētam.) Tomēr jāatceras – autoram ir svarīgi būt kodolīgam, jāatsaucas tikai uz būtiskiem avotiem (pētījuma zinātnisko līmeni neceļ atsaukšanās uz citu autoru maģistrantūras vai doktorantūras laikā izstrādātiem darbiem).

Atsauce ir īsa bibliogrāfiskās norādes forma, kas tiek ievietota tekstā vai nu apaļajās iekavās, vai kā piezīme, kas apzīmēta ar indeksu augšrakstā tieši pēc cita autora citāta vai konstatējuma. Atsauce ļauj identificēt avotu un konkretizē izmantotās informācijas precīzu atrašanās vietu avotā.

Bibliogrāfiskā norāde ir noteiktā stilā veidots izmantotā avota apraksts, kas ļauj avotu identificēt un izvērsti to raksturo. Norādes parasti kārto raksta vai visa darba beigās saraksta veidā. Bibliogrāfisko norāžu saraksts ļauj noteikt konkrētā pētījuma teorētisko bāzi, kā arī noder turpmāku pētījumu izvēršanai.

Zinātniskā darba kvalitāti apliecina gan teksta saturs, gan citēšanas kultūra, konsekventa atsauču un bibliogrāfiskā saraksta noformēšana – precīza uzvārdu, iestāžu nosaukumu, izmantoto avotu rakstība, kā arī sistēmiska pieturzīmju un tehnisko rakstu zīmju lietošana.

LU Akadēmiskais apgāds respektē autoru izvēlēto atsauču un bibliogrāfisko norāžu stilu, bet tam ir jābūt precīzam un konsekventi lietotam. Lai autoriem būtu vieglāk izvēlēties kādu no pasaulē biežāk izmantotajiem stiliem, tālāk sniegts to īss apraksts un piemēri.

 

Bibliogrāfisko norāžu un atsauču veidi

Bibliogrāfisko norāžu un atsauču veidošanu nosaka speciāli šim nolūkam izstrādāti starptautiskie standarti, un uz to bāzes ir izveidotas vairākas sistēmas. Rakstot publikāciju, ir jāņem vērā paredzamā publikācijas veida starptautiskās standartizētās vai konkrētā darba vai darbu kopas redkolēģijas izstrādātās vadlīnijas. Starptautiskajās zinātniskajās publikācijās mēdz izmantot īpaši izstrādātus bibliogrāfisko norāžu stilus, piemēram, Hārvarda, Amerikas Psiholoģijas asociācijas (APA), Amerikas Moderno valodu asociācijas (MLA) sistēmu. Pamata iezīmes vienas sistēmas stilā ir kopējas, tomēr dažādās valstīs, augstskolās un datubāzēs iespējamas nelielas atšķirības (galvenokārt pieturzīmju un tehnisko rakstu zīmju lietošanā, lielo burtu rakstībā). Visās sistēmās katram avota veidam (grāmatai, rakstam autoru kolektīva grāmatā vai žurnālā, elektroniskai publikācijai, arhīva dokumentam u. c.) ir izstrādāts īpašs pieraksta stils.  

Būtiski ir atcerēties – lai vai kuru bibliogrāfisko norāžu stilu autors izvēlēsies lietot, tas jāievēro konsekventi visā darbā vai darbu kopā (piem., rakstu krājumā), un tas attiecas arī uz pieturzīmju un tehnisko rakstu zīmju lietošanu (punkti, atstarpes, defises, domuzīmes u. c.).

 

Norāžu sistēma pēc LVS ISO 690 un LVS ISO 690-2

Šo norāžu veidu var izmantot latviešu teksta manuskriptos, ja nav noteikts kāds konkrēts nozarē lietojams bibliogrāfisko norāžu stils. Paraugam var izmantot B. Mūzes, D. Pakalnas un I. Kalniņas sagatavoto un 2005. gadā LU Akadēmiskajā apgādā izdoto metodisko līdzekli „Bibliogrāfiskās norādes un atsauces”, tajā minētie skaidrojumi atbilst Starptautiskās Standartu organizācijas izstrādātajiem standartiem LVS ISO 690 un LVS ISO 690-2.

Būtiskās iezīmes:
1) atsauces var ievietot apaļajās iekavās tekstā tieši aiz citāta vai cita aizgūtā materiāla, norādot izmantotā avota kārtas numuru un konkrēto lappusi; bibliogrāfiskās norādes kārto darba beigās atbilstoši secībai tekstā un numurē;
2) atsauces var ievietot apaļajās iekavās tekstā pēc citējuma, norādot avota pirmo elementu (autoru vai nosaukumu) un izdošanas gadu; ja nepieciešams – arī lappušu numurus; darba beigās veido atsevišķu numurētu bibliogrāfisko norāžu sarakstu;
3) atsauces tekstā var veidot kā zemsvītras piezīmes lappuses, nodaļas vai darba beigās (kopā ar piezīmēm un komentāriem), apzīmējot konkrēto vietu tieši aiz citāta vai cita aizgūtā materiāla ar kāpinātiem cipariem atbilstoši secībai tekstā. Ja darba beigās atsevišķu bibliogrāfisko norāžu sarakstu nav paredzēts veidot, pirmajā konkrētā avota atsaucē ietverams viss pamatnorādē nepieciešamais obligāto elementu kopums. Otro un nākamās atsauces uz to pašu aprakstvienību var īsināt, rakstot tikai autora uzvārdu un nosaukuma saīsinātu formu kopā ar attiecīgās lappuses numuru, ja tas ir tiešs citējums.

Bibliogrāfisko norāžu vispārīga formula
1. Uzvārds, I. Nosaukums: pakārtotais nosaukums. Sērijas vai daļas nosaukums. Izdošanas vieta: izdevējs, gads. Kopējo lappušu skaits.
2. Uzvārds, I. Nodaļas nosaukums. No: Uzvārds, I. Grāmatas nosaukums. Vieta, gads, sējuma numurs, lappuses.
3. Uzvārds, I. Raksta nosaukums. Žurnāla nosaukums. Sējums, numurs, gads, lappuses.

Papildu informācija
Mūze, B., Pakalna, D., Kalniņa, I. Bibliogrāfiskās norādes un atsauces: metodiskais līdzeklis, 2005. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 136 lpp. ISBN 9984-783-16-2

 

Hārvarda sistēma

Hārvarda sistēma ir viena no visizplatītākajām norāžu un atsauču veidošanas sistēmām pasaulē. Tā izstrādāta 20. gadsimta 50.–60. gados Amerikas Savienotajās Valstīs, un  to pamatā izmantoja dabaszinātnēs, bet pēdējos gados tā plaši tiek izmantota arī sociālajās zinātnēs.

Būtiskās iezīmes:
1) atsaucēs tekstā apaļajās iekavās tiek minēts autors un darba izdošanas gads, un citāta gadījumā – arī citētā teksta lappuse; piem., (Ross 2015, 269–290);
2) atsaucē tiek minēti līdz trim autoru uzvārdiem, ja autoru ir vairāk, atsaucē min tikai pirmo autora uzvārdu un “et al.”, piem., (Potter et al., 2013);
3) bibliogrāfiskās norādes kārto darba beigās sarakstā uzvārdu (vai darba nosaukuma, ja nav konkrētu autoru) alfabētiskā secībā;
4) bibliogrāfiskajā norādē

  • iekļauta pilna avotu raksturojošā informācija – autors, gads, darba nosaukums un cita papildu informācija par publikāciju;
  • viena autora darbi tiek kārtoti darba publicēšanas gadu secībā, ja sakrīt arī tie, – darba nosaukuma burtu alfabētiskajā secībā;
  • vairāku autoru darbos parasti tiek minēti visi autoru uzvārdi un iniciāļi tādā secībā, kā minēts avotā.

Bibliogrāfisko norāžu vispārīga formula
Uzvārds, I. (Gads). Grāmatas nosaukums. Sērijas vai izdevuma informācija. Vieta: Izdevējs, lappuse(-s).
Uzvārds, I. (Gads). Raksta nosaukums. Žurnāla nosaukums, numurs(sērija), lappuse(-s).
Uzvārds, I. (Gads). Tiešsaistes resursa raksta nosaukums. Elektroniskā žurnāla nosaukums, [tiešsaiste] numurs(sērija), lappuses. Pieejams: www..... [skatīts dd.mm.gggg. vai gads un datums citā valodā]

Piemēri
Patterson, J. (2005). Maximum ride. New York: Little, Brown.
Daniels, K., Patterson, G., and Dunston, Y. (2014). The Ultimate Student Teaching Guide. 2nd ed. Los Angeles: SAGE Publications, pp. 145–151.
Ross, N. (2015). On Truth Content and False Consciousness in Adorno’s Aesthetic Theory. Philosophy Today, 59(2), pp. 269–290.
Raina, S. (2015). Establishing Correlation Between Genetics and Nonresponse. Journal of Postgraduate Medicine, [online] Vol. 61(2), p. 148. Available at: www.proquest.com/products-services/ProQuest-Research-Library.html [Accessed 8 Apr. 2015].

Papildu informācija

 

APA sistēma (atvasināta no Hārvarda stila)

APA sistēmu izstrādājusi Amerikas Psiholoģijas asociācija (American Psychological Association). To galvenokārt izmanto humanitārajās un izglītības zinātnēs, tomēr arvien biežāk tā tiek izmantota arī inženierzinātnēs un sociālajās zinātnēs.

Iezīmes:
1) atsauces tiek ievietotas apaļajās iekavās tekstā aiz citāta vai apgalvojuma, piem., (Lipson, 2006); zemsvītras piezīmes izmanto tikai komentāriem un paskaidrojumiem;
2) bibliogrāfisko norāžu saraksts tiek veidots darba beigās alfabētiskā secībā, slīprakstā norādot grāmatas nosaukumu.

Vispārīga struktūra
Uzvārds, I. (Gads). Grāmatas nosaukums. Sērijas vai izdevuma informācija. Vieta: Izdevējs, lappuse(-s).
Uzvārds, I. (Gads). Raksta nosaukums. Žurnāla nosaukums, numurs(sērija), lappuse(-s).
Uzvārds, I. (Gads). Tiešsaistes resursa raksta nosaukums. Pieejams: www..... [skatīts dd.mm.gggg. vai gads un datums citā valodā]
Uzvārds, I. (Gads). Raksta nosaukums. Elektroniskā žurnāla nosaukums, [tiešsaiste] numurs(sērija), lappuses. doi.org/....

Piemēri
Daniels, K., Patterson, G., and Dunston, Y. (2014). The Ultimate Student Teaching Guide. 2nd ed. Los Angeles: SAGE Publications, pp. 145–151.
Jameson, J. (2013). E-Leadership in higher education: The fifth “age” of educational technology research. British Journal of Educational Technology, 44(6), 889–915. doi.org/10.1111/bjet.12103
Patterson, J. (2005). Maximum ride. New York: Little, Brown.
Raina, S. (2015). Establishing Correlation Between Genetics and Nonresponse. Journal of Postgraduate Medicine, [online] Vol. 61(2), p. 148. Available at: www.proquest.com/products-services/ProQuest-Research-Library.html [Accessed 8 Apr. 2015].
Ross, N. (2015). On Truth Content and False Consciousness in Adorno’s Aesthetic Theory. Philosophy Today, 59(2), pp. 269–290.

Papildu informācija

  • Lipson, C. (2006). Cite Right: A Quick Guide to Citation Styles—MLA, APA, Chicago, the Sciences, Professions, and More. Chicago and London: The University of Chicago Press.
  • http://www.bibme.org/citation-guide/apa/ un citi tīmekļa resursi.
 

MLA sistēma

MLA (Modern Language Association) sistēmu vairāk izmanto humanitārajās zinātnēs, īpaši valodniecībā un literatūrā.

Būtiskās iezīmes:
1) atsaucē tūlīt aiz citāta apaļajās iekavās tiek norādīts autors (ja autora nav – darba nosaukums; tas var būt avota saīsinājums) un darba lappuse, piem., (Liepiņš 45) vai (LEV II 43);
2) bibliogrāfisko norāžu saraksts tiek veidots darba beigās alfabētiskā secībā, norādot autora uzvārdu, vārdu, darba nosaukumu, izdevēju, izdošanas gadu.

Vispārīga struktūra
Uzvārds, Vārds. Grāmatas nosaukums. Izdevējs, gads, lappuses.
Uzvārds, Vārds. “Nodaļas nosaukums”. Grāmatas nosaukums. Atb. redaktori. Izdevējs, gads, lappuses.
Uzvārds, Vārds. “Raksta nosaukums”. Žurnāla nosaukums, numurs, sērija, gads un datums, lappuse(-s).
Uzvārds, Vārds. “Publikācijas nosaukums” [tiešsaiste]. Datums. Pieejams:  www.....

Piemēri
Gage, John T., editor. The Promise of Reason: Studies in the New Rhetoric. SIU Press, 2011.
Vance, Erik, and Erika Larsen. “Mind Over Matter.” National Geographic Magazine, Dec. 2016, pp. 30–55.
Zhai, Xiaojuan, and Jingjing Wang. “Improving Relations Between Users and Libraries: A Survey of Chinese Academic Libraries.” The Electronic Library, vol. 34, no. 4, 2016, pp. 597–616. ProQuest Research Library, zproxy.nypl.org/login?url=http:// search.proquest.com.i.ezproxy.nypl.org/docview/1841764839?accountid=35635.

Papildu informācija

  •  Lipson, C. (2006). Cite Right: A Quick Guide to Citation Styles—MLA, APA, Chicago, the Sciences, Professions, and More. Chicago and London: The University of Chicago Press.
  • http://www.bibme.org/citation-guide/mla/ un citi tīmekļa resursi.