LU konferenceZināmā un nezināmā robeža[1] ir nemitīgs filosofijas un eksistences, mākslu un zinātņu jautājums. Tas ietver mikro pasauli un mega dimensijas, cilvēka spēju robežas un virtuālās konstrukcijas, tas ietiecas iracionālās dziņās un ķermeņa anatomijā, nosaka prāta darbību un cilvēka dzīvi. Katram robeža ir cita, bet saikne starp tām pastāv. Zināmajā skaidrāk apzināmies nezināmo – tas ir ikviena progresa un cilvēka dzīves nosacījums. Pati par sevi robeža starp zināmo un nezināmo nepastāv, tā ir cilvēku prātā, tieksmēs, pārdzīvojumos.
Grāmatā “Uz zināmā un nezināmā robežas” tiek meklēts pamatojums zināmā–nezināmā dinamiskajai robežai filosofijā, sabiedrībā, politikā, varas kolīzijās, ironijā, dzimšanā un nāvē, komunikācijā. Rakstu krājuma sākotne meklējama 2023. gada 28. septembrī, kad notika Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas[2] Starpnozaru pētniecības centra organizētie Sestās starpdisciplinārās konferences zinātniskie lasījumi “Uz zināmā un nezināmā robežas”. Gada laikā tēmas plašums un aktualitāte ir uzrunājusi arvien jaunus un jaunus autorus – viņu uzskati un pētījumi publicēti šajā krājumā.
Māra Kūļa raksts “Sabiedriskās patiesības: prāts un neprāts, kolektīvās zināšanas un sabiedrības kopība” zināmā–nezināmā robežu skata individualitātes un sabiedrības perspektīvā. Apgalvojums, ka sabiedrības kolektīvās zināšanās pastāv bez prāta, bet saprātīgi, ka tās veido sabiedrību saturošu vērtību patiesību tīklu, attālinās no eksistenciāliem un dziļi individuāliem jēgas meklējumiem un nokļūst sociālā tīklojumā. Patiesības deformācijas tiek skatītas varas kontekstā, apelējot pie franču postmodernā domātāja Mišela Fuko (1926–1984) patiesības skaidrojumiem un politikas aktualitātēm – Krievijas iebrukuma Ukrainā, Putina un aizskatuves politiķu spēlēm. Rakstā aktualizējas melu tēma un varas noturēšanas mehānismi, atsaucoties uz Nikolo Makjavelli (1469–1527) uzskatiem par valsts politiku un varu, ietiecas Hannas Ārentes (1906–1975) faktiskās pasaules izmaiņu meklējumos, bet kā centrālā ass rakstā tiek noturēta veselā saprāta līnija.
Raivja Bičevska rakstā “Ironija ir mūžīgas agilitātes, bezgalīgi pārpilna haosa skaidra apzināšanās” skatītā ironija romantisma filosofijas kontekstā atsaucas uz antīko kultūru un Sokrata ironiju, vienmēr paliekot uzticīga romantisma zvaigžņu putekļiem, kurus pārspēt ir liels uzaicinājums, jo “gandrīz neiespējami iegūt vēl refleksīvāku un subtilāku ironiju par to, ko savos tekstos ieviesa Frīdrihs Šlēgels (1772–1829) un citi romantiķi”, jo romantisms piešķir zināmajam nezināmā cieņu. Bičevska rakstā romantisma ironija sasniedz kvintesenci – kustību starp galīgo un bezgalīgo, noteikto un nenoteikto, tādējādi iezīmējot savu aprioro pastāvēšanas un darbības robežu un realitātes noslēpumu. Ironijai ir spēks, kas var vērsties pret pašu ironizētāju.
Riharda Kūļa raksts atklāj zinātnes un ticības, esamības un neesamības, domājamā un nedomājamā robežas. Cilvēka ilūzijas par savu izzinātspēju neierobežotību rakstā ir aplūkotas saistībā ar Imanuela Kanta kritisko izzinātspēju analīzi un Karla Rānera atziņu, ka arī mistiķa praksei ir jāpakļaujas racionālai kontrolei.
Velga Vēvere skata Viljama Džeimsa tīrās pieredzes konceptu un mistiskās apziņas stāvokļus. Grāmatā publicēts Lindas Gediņas skatījums uz Heidegera filosofiju, ievedot lasītāju terminoloģijas un valodas labirintos, aicinot paša spēkiem no tiem izkļūt un mēģināt tikt skaidrībā ar vārdu daudzumu. Inetas Kivles filosofiskā eseja “Kāpēc zināšana ir nezināšana?” piedāvā četrus atšķirīgus domu fragmentus, kur katrs no tiem parāda atšķirīgu zināmā–nezināmā robežu – racionālu, eksistenciālu, matemātisku: Sokrata zinošās nezināšanas stāvokli – 0 punktu; eksistenciālās robežsituācijas un Hermaņa Heses filosofiskos dzīves jēgas meklējumus; zināmās pasaules kā jēgpilna horizonta robežu fenomenoloģijā; Kūzas Nikolaja zināšanas–nezināšanas filosofiski matemātisko pamatojumu.
Krājumā publicēti Latvijas Universitātes doktorantu un jauno doktoru raksti. Gitas Leitlandes raksts “Stoiķu mācība par emocijām: vai to var interpretēt šodien konceptuāli pieņemami?” atgriežas antīkās kultūras atziņās. Emociju atļaušana vai kontrole, pakļaušana spriedumam kļūst par pareizās vai nepareizās dzīves virzītāju. Rakstā veiktā Senekas (ap 4 pr. Kr. – 65) darba “Par dusmām” analīze kolorīti attēlo, kāpēc dusmas nezina, kā pienācīgi rīkoties. Ingas Gaugeres raksts “Iesākšanas potencialitāte: Hanna Ārente par piedzimšanu” pievēršas cilvēka aktīvās dzīves analīzei, cilvēka darbībai pasaulē. Pasaule ir iespēja piedzimt atkal un atkal no jauna, apliecinoties sabiedrībā, politikā, aktīvā dzīvē, un sociālā nozīmē iegūt pat “nemirstību”. Vissvarīgākais dzīves nosacījums ir dzimšana un nāve, kur cilvēka piedzimšanas fenomena plurālais raksturs tiek nostādīts iepretim miršanas singularitātei. Kitija Mirončuka rakstā “Ceļā no izpratnes līdz rīcībai. Levins un Fanons par Es–Cits attiecībām” tiek analizētas Es–Cits attiecības no atbildības aspekta, spējas sazināties ar Citu, ļaujoties nezināmā iespējai. Annas Auzānes vērtīgais un faktos balstītais pētījums par “dozētās patiesības literatūru” Miervalža Birzes prozā un publicistikā dod interesantu “oficiālās” un “neoficiālās” patiesības ainu latviešu prozas, dzejas un politikas diskursā 20. gadsimta otrajā pusē.
Rakstu krājumu ievērojami bagātina Janas Dreimanes apjomīgais, arhīva materiālos balstītais pētījums par Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkas darbību un likteni, tās nozīmi Latvijas kultūras telpā un bibliotēku vēsturē. Pētījumā publicēti visaptveroši un precīzi dati krājuma dinamikā, tā pārvietošanās ceļi un vēsturiskā aktualitāte. Latvijas kultūrvēsturē maz pētītas personības Janas Dreimanes rakstā iegūst jaunu dzīvi – tiek vērtēta Augusta Vilhelma Buholca (1803–1875) nozīme Latvijas grāmatniecībā, Eduarda Fēres (1862–1915) ieguldījums Livonijas vēsturisko materiālu dokumentēšanā u. c. bibliotēkas darbinieku aktivitātes, rūpējoties par rakstīto Latvijas kultūras mantojumu. Kā ierasts, grāmata iesākas ar līdz šim nepublicētu teksta tulkojumu – šoreiz Riharda Kūļa tulkojumā lasāms itāļu izcelsmes vācu filosofa Vitorio Hesles darbs “Postmodernisma apoloģija”.
Rakstu krājums “Uz zināmā un nezināmā robežas” turpina starpdisciplinārās pētniecības sēriju phronesis, praxis, paideia, publicējot pētījumus, kuros zināmā–nezināmā dinamika skatīta no patiesības, melu, ironijas, pieredzes, literatūras, dzīves, kultūrvēstures aspektiem. Grāmatas zinātniskajā redakcijā un rakstu autoru iesaistē līdzi darbojās LU tenūrprofesors Raivis Bičevskis, stiprinot LU Bibliotēkas un Humanitāro zinātņu fakultātes sadarbību un ideju sinerģiju. Paldies Ingunai Miļūnai, kuras gleznas izmantotas publikāciju sērijas phronesis, praxis, paideia dizainā kopš tās izveides sākuma. Paldies autoriem par idejām un LU Akadēmiskajam apgādam par atsaucību un profesionalitāti grāmatas tapšanā!
Dr. phil. Ineta Kivle
LU vadošā pētniece, starpdisciplinārās pētniecības sērijas phronesis, praxis, paideia izveidotāja un vadītāja
[1] Ievadrakstā izmantots Sestās starpdisciplinārās konferences zinātnisko lasījumu materiāls: Kivle, I. “Uz zināmā un nezināmā robežas” (ISBN 978-9984-844-14-5).
[2] Tagad Latvijas Universitātes bibliotēka.
Uz zināmā un nezināmā robežas. Sast., zin. red. I. Kivle, R. Bičevskis. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2024. 184. lpp.