LU konferenceUz zināmā un nezināmā robežas cilvēks ir mājojis uz Zemes kopš saviem pirmsākumiem. Dzīve, kādu to pazīstam kā cilvēkam-būšanas veidu dzīvības formu daudzveidībā un šīs būšanas pašas iespēju spektrā, savā būtībā ir šī robeža. Tomēr dažādi ir bijuši veidi, kā par zināmā un nezināmā attiecībām dzīvē cilvēks ir domājis un runājis un kā šīs attiecības veidojis rīcībā. Zināmais ieguvis drošā, pazīstamā vaibstus un pārvērties ierastajā. Ierastais pārtapis pierastajā, un tas – parastajā. Nezināmais biedējis un mulsinājis, tomēr tieši tāpēc arī aicinājis veidot īpašas attiecības ar sevi. Šīs attiecības ar nezināmo iegūst savdabīgu formu jaunlaiku zinātnēs un apgaismībā. Modernais laiks jaunlaiku zinātņu un modernitātes inovāciju attīstības gaitā “nezināmajā” saklausa izaicinājumu – to, ka reiz zināsim arī to, kas patlaban vēl ir nezināms. Tomēr šim laikam patlaban nezināmais nav tikai zināšanu iztrūkums un tādējādi – nevērtīgais, kas savu vērtīgumu iegūst tikai tad, kad tapis izzināts. Nē, pati realitāte tieši savā bezgalīgajā vēl nezināmībā un potenciālajā izzināmībā vilina un pievelk. Attiecības ar nezināmo ieguvušas izzināmības un potenciālo zināšanu daudzsološuma kombināciju. Tāpēc modernā laika simboliskās figūras ir tās, kuras gan izzina, gan saglabā realitātes neizzināmības kā potenciālas bezgalīgas izzināmības pievilcību. Šādas figūras modernais laikmets meklējis straujā attīstības ceļā esošās dabaszinātnēs, arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Laikmets glorificējis saviem pētījumiem nodevušos un realitātes mīklas minošo pētnieku kā to, kas stāv uz zināmā un nezināmā robežas.
Vai modernais laiks pilnībā nodevis robežsarga pilnvaras uz robežas starp zināmo un nezināmo zinātniekam kā pētniekam, kurš stājas attiecībās ar nezināmo, tā arī zinātniekam kā ekspertam, kurš pārzina jau zināmo? Un – vai nezināmā kā potenciāli bezgalīgi izzināmā paradigmatiskā izpratne ir vienīgā, kas veido moderno laikmetu? Kopš romantisma iebildes apgaismībai attiecības starp zināmo un nezināmo nav tik izslēdzoši nepārprotamas. Tieši romantisms (Imanuela Kanta un Johana Gotlība Fihtes transcendentālās filozofijas spārnots) ir tas, kurš ne tikai atbalsta pasaules potenciāli bezgalīgo izpēti (un radikāli aiziet no pasaules kā statiskas, galīgas, pārskatāmas kārtības idejas), bet arī atklāj cilvēka iekšējās pasaules imanento bezgalību, kas paver jaunas literatūras iespējas. Ne velti Frīdrihs Šlēgels rakstīja par sevi kā neskaitāmiem Es – par sevi kā atvērtu sistēmu. Šādas atvērtās bezgalīgi izzināmās (un tādējādi nekad līdz galam statiskā drošuma telpā nepārvēršamās) ārpasaules un iekšpasaules pieņemt un izturēt – tāds ir modernā cilvēka izaicinājums, kurš kopš romantisma laika radījis ne vienu vien jaunu un premodernajam laikmetam nepazīstamu eksistenciālu spriedzi un arī strukturālās sociāli politiskās problēmas.
Tomēr romantisma attiecības ar nezināmo ir komplicētākas un nav noreducējamas uz kopējo jaunlaiku un apgaismības aizsākto nezināmā kā potenciāli izzināmā paradigmu. Tieši romantiķi ir tie, kas nezināmo vēlas izprast ne tikai kā bezgalīgi aprakstāmo literatūrā un bezgalīgi izzināmo zinātnēs, bet arī kā nekontrolējamo, netveramo un tieši tāpēc – reālo. Zināšanas, reiz iegūtas, aplicētas, pārtapušas izglītības sistēmā par iemācāmo, noplicina pasauli – tā pārtop par vienīgi cilvēka darbības, izziņas, valodas apstrādātu un apstrādājamu lauku, kuru paplašināt virza “tvert”, “kontrolēt” un “padarīt par pieejamu”. Pieejamais kļūst par pierasto, parocīgo, satverto. Pasaule zaudē savu pārsteidzošumu un tādējādi – reālumu. Paradoksālā kārtā nevis reālisti, bet gan romantiķi ir tie, kas (tiesa, savā izpratnē par realitāti) modernajā laikā nevēlas zaudēt iespēju satikties ar nezināmo kā reālo. Šī romantisma stīga vērojama vēlāk 20. gadsimta filozofijā un literatūrā, mākslā un psihes izpētē. Šī stīga ieskanas arī 21. gadsimta sākumā, lai gan daudzkārt tā vien šķiet, ka to grūti sadzirdēt aiz zināmā kā kontrolējamā un neapšaubāmā sasniegšanas darba trokšņa.
Nezināmais kā reālais biedē ne mazāk par kādreizējo premoderno sabiedrību pasaules perifērijās uzglūnošo nezināmo, tomēr tā klātbūtne padara dzīvi īstu. Par to dažādās rakstu perspektīvās var lasīt grāmatā “Uz zināmā un nezināmā robežas”.
Dr. phil. Raivis Bičevskis
LU Humanitāro zinātņu fakultātes
Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs,
tenūrprofesors sociālajā filosofijā,
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis
Uz zināmā un nezināmā robežas. Sast., zin. red. I. Kivle, R. Bičevskis. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2024. 184. lpp.