Priekšvārds

Ideja par starpdisciplināru pētījumu “Izmērītais laiks un telpa” radās 2020. gadā, kad Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Starpnozaru pētniecības centrs, pieaicinot dažādu nozaru ekspertus, Latvijas Universitātes 78. starptautiskajā zinātniskajā konferencē organizēja atsevišķu sekciju. Bija iecere rast atbildes uz jautājumiem: kā tiek mērīta telpa un laiks; kā veidojas saikne starp subjektīvo un objektīvo laiku, starp objektīvi izmērāmo trīs dimensiju telpu un subjektīvo telpuztveri; kā laiku un telpu iespējams attēlot uz papīra lapas vai datora ekrānā? Šie jautājumi aptver atšķirīgas zinātņu un mākslas jomas, un vienas nozares atbildes potenciāli veido saikni ar citām.

Šajā grāmatā, kas nu jau ir otrais LU Akadēmiskās bibliotēkas Starpnozaru pētniecības centra zinātnisko rakstu krājums sērijā phronesis, praxis, paideia, ir publicēti astoņi oriģināli zinātniski raksti un Horhes Luisa Borhesa filosofiskās esejas “Laiks” tulkojums latviešu valodā. Kopīgā diskusijā savus viedokļus pauž filosofi un filologi. Viņu teorētiskie laika un telpas “mērījumi” veido salikumu, kurā katrs fragments atklāj kaut ko nozīmīgu par telplaicisko plūdumu un mērvienību skalām. Lietas tiek mērītas saskaņā ar noteiktu izkārtojumu un plūdumu – gan objektīvi mērāmu, gan subjektivitātē konstituētu. Veidojas daudzdimensionālas “mērījumu” skalas, kas nepretendē uz universālu lietojumu, – ikvienā situācijā piemērojamas tai atbilstošās mērvienības. Filosofiju interesē iekšējā telpuztvere un laika pārdzīvojums, kas nav nosakāmi mērvienībās, bet tiek konstituēti pieredzē, atmiņā, apziņas plūsmā. Laiks un telpa ir nozīmīgas filosofijas tēmas, kurām uzmanību veltījuši filosofijas klasiķi: Imanuela Kanta (1724–1804) izziņas mācība lielu vērību piešķir telpai un laikam kā iekšēja vērojuma formām, fenomenoloģiskie domātāji, kā Edmunds Huserls (1859–1938), atklāj iekšējās laikapziņas intencionālo plūsmu un pielīdzina to heraklītiskajai upei, Moriss Merlo-Pontī (1908–1961) telpu analizē uztveres fenomenoloģijas kontekstā: “Ja neņem vērā fizisko vai ģeometrisko attālumu, kas pastāv starp mani un lietām, tad pārdzīvojumā dotais attālums mani sasaista ar lietām, kas man pastāv un man ir svarīgas, un saista lietas savā starpā. Šis attālums liecina par manu dzīves “plašumu”. Te starp mani un notikumiem pastāv intervāls, kas nodrošina manu brīvību, lai gan notikumi turpina mani ietekmēt, – te atkal, tieši otrādi, pārdzīvojumā dotais attālums vienlaikus ir gan par mazu, gan par lielu, jo vairums notikumu pārstāj man būt svarīgi, toties tuvākie notikumi man paliek nomācoši, tie mani ieskauj gluži kā nakts un man atņem individualitāti un brīvību.”¹ Minēšu vēl vienu piemēru: Protagors (483.–410. g. p. m. ē.) pasludināja homo mensura tēzi: cilvēks ir visu lietu mērs: esošo, ka tās ir, un neesošo, ka to nav. Lietas pašas sevi nemēra, cilvēks tām piemēro mēru. Un šis mērs nebūt nav izsakāms objektīvās mērvienībās, kā metri, kilogrami, dienas, gadi u. c., bet ir iekšējā laika ritējums, pārdzīvojumu plūsma, eksistenciālā telpa un laiks.

Lielākā grāmatas daļa ir veltīta ar abstrakcijām mērītajai telpai un laikam. Tie ir pētījumi par skaitli, skaitīšanu un rēķināšanu, idejām, koordinātēm, kalendāriem, kartogrāfijas utopiskajiem aspektiem, tie skata attēla un mākslas izmērīto telpu un virtuālās skaitļu realitātes, atstājot tikpat kā neskartas tādas plašas un nozīmīgas sfēras kā skatuves māksla, tehnoloģijas, dzīvības zinātnes, arhitektūra, glezniecība, mūzika u. c. Mūsdienu irstošajā, pandēmijas traumētajā sabiedrībā arvien neatlaidīgāk sevi piesaka nepieciešamība meklēt stabilitāti, noturīgumu, kārtību. Skaitlis saistās ar stabilitāti un proporcijām, harmoniju, tas ir ģeometrisku figūru un cilvēka ķermeņa aprēķinos u. c., tas veido digitālo pasauli, virtuālo vidi, modeļus utt. Skaitlis ir pētāms, balstoties uz konkrētiem piemēriem un procesiem, bet to var vērtēt arī kā substanci, rīku, mēru stabilitātei u. tml. Skaitlis ir matemātisks objekts, abstrakts un inteligibls, neatkarīgs no nacionālo valodu tulkojumiem, noturīgs mērs attiecībā pret subjektīvām interpretācijām, bet ir klātesošs atšķirīgās zinātņu nozarēs – humanitārajās un mākslas zinātnēs, sociālajās un dzīvības zinātnēs, metazinātnēs.

Kas piesaista grāmatas autorus? Ingunas Miļūnas tulkotā Borhesa eseja “Laiks” līdz šim nav bijusi pieejama lasītājiem latviešu valodā. Borhesa filosofiskais laika raksturojums saista dzirdi, mūziku, atmiņu, laika plūdumu, atsaucoties uz Platonu, Sv. Augustīnu, Artūru Šopenhaueru, Anrī Bergsonu u. c. Ineta Kivle skata skaitļa imitācijas un simulācijas filosofiskos aspektus, skaitļa dualitāti būt racionālam un iracionālam, mēram un pašģenerējošam spēkam. Raivis Bičevskis saista skaitli ar kultūrkritiku, viņš uzsver, ka noturīga kultūrkritikas tēma ir “jaunlaiku zinātņu apsēstība ar skaitli un aprēķiniem”. Lindas Gediņas pētījums pievēršas mākslas darba un valodas telpai, telpas iedalījumam un telpas atvēršanai mākslas darbā – telpa mākslā ir nevis saskaitāma un mērāma, bet gan iedalāma, tātad metaforiska. Anna Strode analizē telpas un laika ierobežojumus kāzu rituālos Livonijā 16. un 17. gadsimtā. Iveta Nātriņa stāsta par utopiskās telpas koordinātēm, atzīmē laika utopijas un parāda, kā utopiskās apziņas strāvojumi sakņojas antīkajā domāšanā un īpašu aktualitāti gūst 16.–18. gadsimtā. Intas Līsmanes un Ilzes Ružas raksts dod precīzu skaitlisko ainu par to ārvalstu studentu skaitu, kuri apgūst latviešu valodu Latvijas Universitātē. Divi raksti ir veltīti kalendāru pētniecībai: Gunta Jaunmuktāne ietiecas kalendāru vēsturē un laika skaitīšanas simbolos, savukārt Viesturs Zanders dod detali­zētu faktoloģisko materiālu par latviešu trimdas kalendārpētniecību.

Raksti, kas apvienoti grāmatā “Izmērītais laiks un telpa”, ir tikai neliela daļa no iespējamajiem telpas un laika pētījumiem. Tā ir tēma, kas interesē ikvienu zinātņu nozari: fiziku, filosofiju, mūziku, ģeogrāfiju, psiholoģiju u. c., bet katrā no tām telpa un laiks ir citādi mērāmi un atšķirīgi saprotami.

Ineta Kivle,
Dr. phil., vadošā pētniece,
LU Akadēmiskās bibliotēkas direktora vietniece,
Starpnozaru pētniecības centra vadītāja

1Merlo-Pontī, M. 2018. Uztveres fenomenoloģija. Rīga: FSI, 309. lpp.