“... tikai fragments, kura centrs ir bezgalība”. Romantisma fragmenta filozofija un mūsdienas

Raivis Bičevskis

Dr. phil., LU Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs, profesors, vadošais pētnieks.
Pētnieciskās intereses: vācu filosofija no vēlīnajiem viduslaikiem līdz mūsdienām, vācu un Baltijas intelektuālo tradīciju saikne, J. G. Hāmaņa, J. G. Herdera, M. Heidegera un L. Klāgesa filosofija, fenomenoloģija, hermeneitika, ideju un intelektuālā vēsture, humanitāro zinātņu filosofiskās problēmas, pieredzes teorijas, filosofiskā antropoloģija.

Atslēgvārdi: romantisms, fragments, bezgalība, ironija, realitāte.

https://doi.org/10.22364/ilt.23.10 | 112-117 | PDF

Fragments ir teksta forma, kura, sevi radot, pati sevi arī iznīcina jeb ir “starp sevis radīšanu un sevis iznīcināšanu”^[1], agrīnā romantisma laika teorētiskās un radošās vilkmes nemiera dzīts, reiz raksta Frīdrihs Šlēgels. Šis izteikums nav nejaušs un margināls: fragments kā tekstu žanrs romantisma laikmetā piedzīvo īstu uzplaukumu. Novaliss, F. Šlēgels un citi romantiķi no jauna rada veselu fragmentu žanru, kam programmatiski “mūžam nedroši jāšūpojas un sevi jāsagrauj”.^[2] Aptuveni desmit gadu laikā (1796–1806) Šlēgels publicē vairākus simtus fragmentu un vairākus tūkstošus fragmentu ierak­sta savās piezīmju burtnīcās. Kā izprast šos izteikumus par “radīšanu un iznīcināšanu” un “nedrošību un sagrāvi” un šo aizrautību fragmentu radīšanā?

Fragments romantismā kļūst par realitātes formu. Tam par iemeslu ir kumulatīvais zinā­šanu pieaugums, zinātņu atklājumi un filo­zofijas attīstība apgaismības laikmetā: lai gan romantisms sevi programmatiski piesaka kā pretmetu apgaismībai un tās kritiku, tomēr romantisms pats veidojas apgaismības radītajā jaunajā nepārskatāmībā – pasaules daudzveidīgumu un plašumu vairs nevar aptvert noslēgtas un pabeigtas prāta konstrukcijas un filozofijas sistēmas. To vietā līdz ar romantismu parādās atvērtās sistēmas, jaunu literāru un filozofisku apraksta līdzekļu meklējumi. Realitāte pati ir bezgalīgs process, kuram atbilst var tikai “romantiskais teksts” – teksts, kurš pats ir work in progress, pats ir daudzslāņains, ietver pretrunas un neskaidrību, ir nepabeigts un refleksīvs sevī kā realitāte pati. Fragments ir realitātes bezgalībai atbilstīgs tekstu žanrs: tajā uz mirkli uzplaiksnī pretrunīgais kā vienotais, spilgta doma izgaismo realitātes dzīles, tomēr nekad tās ne­izsakot un neaizsniedzot pilnībā. Fragments demonstrē vienlaikus mūsu izziņas spējas ierobežotību un tomēr arī tās saikni ar fragmentā sevi piesakošo un tajā tikai uz mirkli klātesošo veselumu.

Frīdrihs Šlēgels un Novaliss ir tie agrīnā romantisma celmlauži, kuru skatījumā tieši fragments kā teksta forma un literārs žanrs ir pelnījis īpašu uzmanību. Lai gan Šlēgels un Novaliss – par spīti savām sarunām un kopīgiem radošiem projektiem – nekad neizveido vienotu fragmenta “romantisko” teoriju, tomēr tieši viņu refleksijas par fragmentu lieliski ataino robežšķirtni starp pasauli, kurā vēl dzīvo lielākā daļa apgaismības laikmeta cilvēku, un pasauli, kuru mēs jau vārda precīzākā nozīmē varam saukt par moderno mūsdienu pasauli.

Ja jāmin kāds laiks un personāži, kuri jo­projām ir mūsu, patlaban dzīvojošo, laikabiedri, tad tas noteikti ir romantisms un romantiķi. Viņi ir guvuši savā laikā labāko iespējamo iz­glī­tību, Imanuela Kanta transcendentālās filo­zofijas un Johana Gotlība Fihtes zinātmācības metarefleksijās skoloti jauni cilvēki, kuru dažkārt visai īsais dzīves ceļš (Novaliss mirst 29 gadu vecumā) ir daudz intensīvāks un literāriem un politiskiem notikumiem piesātinātāks nekā pat vairāku iepriekšējo paaudžu dzīves laiks kopā. Agrīnā romantisma fāzē 18./19. gadsimta mijā politiski sašķeltajās un ekonomiski nevienmērīgi attīstītajās vācu zemēs tiek publicēts vairāk tekstu nekā iepriek­šējos 90 gados. Par vienu no romantiķiem laikabiedri romantisma laikam raksturīgā ironijā izsakās: viņš rakstot tik ātri, ka pats nav paspējis izlasīt savu jaunāko romānu.^[3]

Lai mēģinātu labāk saskatīt robežšķirtni starp pasauli, uz kuras stāv un kuru jau ar visai platu soli ir pārkāpuši romantiķi, lieliski noder arī nupat piesauktās romantiskās ironijas analīze vai romantiskais teksts par excellence – romāns. Frīdrihs Šlēgels vienā no saviem 1796. gada fragmentiem par romānu raksta: “Romāns jau no sākuma bija labāko moderno eklektisko filozofu orgāns. [..] Eklektiska filozofija = dzīves filozofija.”^[4] Gan fragmenta, gan ironijas, gan romāna gadījumā labi redzams, ka pirms tam pastāvējušām literārām formām un žanriem, jēdzieniem un izteiksmes veidiem (piemēram, “eklektisks” = dzīvs) romantiķi tiecas piešķirt jaunu nozīmi, kas izteiktu jaunu pasaules izjūtu un iezīmētu jaunu radošo un izzinošo spēku konstelāciju. Fragments kā forma un žanrs pastāv jau ilgi pirms romantisma, un arī vēl romantisma laikā fragmentā saskata, atkal citējot Frīdrihu Šlēgelu, norobežotu un sevī koncentrētu domas un izteiksmes vienību. Līdzīgi savulaik izteicās franču morālisti un aforismu meistari, tādi kā Fransuā de Larošfuko un citi. Aforismu vēsture ir pat vēl senāka par franču morālistu laikmetu (antīkie paraugi, Roterdamas Erasms, Graciāns, Frānsiss Bēkons u. c.). Pētniecībā labi parādīts tas, kāda ir aformisma un fragmenta tradīcijas ietekme uz romantiķu tekstuālo produkciju.^[5]

Tomēr romantiķu perspektīvā fragments tālu pārsniedz noslīpētu dzīves padomu, maksimu rāmjus un pārsniedz estētiski izstrādāta izteiksmes veida ietvaru. “Klasiskajam filologam Šlēgelam laikam gan nebūs paslīdējis garām tas, ka vārds “aforisms” cēlies no ἀφορίζειν – “definēšanas”, kas savukārt atvasināts no “horizonta”, no “ierobežošanas” [..], bet “fragments” ceļas no frangere – no “salaušanas”.”^[6] Fragments salauž dotos un fiksētos horizontus. Fragments romantiķu acīs ir izziņas instruments un vēl vairāk – pasaules bezgalībai atbilstīgs tās attēlojums: fragments ir romantiskas zinātnes gadījums (izziņas instruments) un romantiskas mākslas paraugs (attēlojums) pretstatā apgaismības laikmeta zinātnei un mākslai. Turklāt romantiķi novieto fragmentu ļoti tuvu tam, ko var saukt par “manuskripta izgudrošanu” (Kristians Benne)^[7] un par tā dēvētā “Nachlass”, t. i., atstāto piezīmju, pierakstu, nepabeigto tekstu kopas, izgudrošanu. Ne velti romantisma laika autori, tādi kā Žans Pols un citi, spēlējas ar paratekstiem – nebeidzamiem priekšvārdiem, piebildēm, norādēm un pēcvārdiem, kuros mudž norādes uz fiktīviem manuskriptiem, atstātiem papīriem un aprautiem, nepabeigtiem projektiem, par kuru izdevējiem uzdodas tikpat fiktīvi romānu vai noveļu autori. F. Šlēgela piezīmju burtnīcu nebeidzamie fragmenti arī ir daļa no šīs literārās spēles. Līdz ar romantismu sākas savos apmēros un intensitātē vēl nebijis filoloģisku un konceptuālu rūpju laiks – tās ir rūpes par manuskriptu un fragmentāru liecību saglabāšanu un izdošanu, par atstāto literāro mantojumu kritisku izdošanu, uzskaitīšanu un glabāšanu. Šis laiks turpinās mūsdienās – filoloģiski kritiskās edīcijās, rūpīgi un daudzpakāpju refleksijās pamatotās tekstu faksimilu un digitālo kopiju publikācijās – lielas daļas humanitāro zinātņu pārņemtībā ar kultūras mantojuma kontekstualizēšanu, vēsturisko konstelāciju un idejisko konfigurāciju rekonstrukcijām un pozicionējumiem.

Bet romantisma sākumos fragmentu ar kāda radoša gara atstāto piezīmju un ieceru mantojuma korpusiem vieno viens: proti, tie ir nepabeigti.

Ir interesanti ielūkoties romantisma fragmenta priekšvēsturē, kurā sava loma ir arī Johanam Georgam Hāmanim un Johanam Gotfrīdam Herderam, kuri saistīti ar Baltijas kultūrtelpu: Hāmanis ar atsauci uz reliģiski relevanto cilvēka zināšanu galīguma un nepilnīguma tēzi rada savus neordināros tekstus un balsi, “kuru maz ievēroja vispārējās apgaismības tuksnesī”^[8] un kuru Frīdrihs Šlēgels žurnāla “Atheneum” rakstā “Hāmanis kā filozofs”^[9] nosauc par vienu no spēcīgākajiem romantisma impulsiem, un arī Herders sava spiritus rector – Hāmaņa – ietekmē ar refleksiju par zināšanu fragmentārumu nonāk pie tā, ka nav jāvairās no nesistemātiska izteiksmes veida, no dabiskiem un ekspresīviem artikulācijas un izpausmes veidiem, kurus savā pirmatnējumā nav savažojuši noteikti priekšstati par formas pabeigtību un kārtību.^[10] Viena no šo Herdera pārdomu līknēm ved viņu pie latviešu tautasdziesmām.

Taču, atgriežoties pie romantisma fragmenta izpratnes, jāteic, ka fragmenta teorijas fonu veido romantisma iekšējā pārejas, laikmeta sliekšņa izjūta, kas romantiķu izteikumu virspusējā slānī izpaužas kā apgaismības kritika. Romantiķi – un arī te viņi ir 20. gadsimta un mūsu laikabiedri – lieliski un līdz pat detaļām ieskicē to prāta kritikas ceļu, kuru pēc tam ies daudzi kultūrkritikā, industriālās sabiedrības kritikā un ekokritikā pat neatkarīgi no savas politiskās pārliecības un ievirzes, – romantisma mantojums Teodora Adorno un Maksa Horkheimera “Apgaismības dialektikā” ir redzams tikpat spilgti kā Ludviga Klāgesa jaunlaiku domāšanas veida kritikā milzīgajā darbā “Gars kā dvēseles pretinieks”, ja jānosauc tikai pāris piemēru no 20. gadsimta visai tālu viens no otra politiski novietojamiem pretstatiem.
 Prāts, kurš pretendē uz realitātes un tās principu pilnīgu racionālu izziņu, galu galā ved pie atburtas, racionalizētas un tādējādi noplicinātas un pakļaujamas realitātes: tā ir romantisma tēze; var uzdrošināties apgalvot, ka romantisma kvintesence aiz tekstu fikcionāli fantastiskās pārprodukcijas un literāri filozofiskajiem eksperimentiem ir: atgūt realitātes reālumu, kuru racionālās konstrukcijās izšķīdina un simplificē prāts. Uz šī fona izprotami Šlēgela izteikumi par to, ka “nekas nav oriģinālāks par haosu”.^[11] Tāpēc filozofiskas sistēmas, pabeigtas literāras formas Šlēgels sauc par “groteskām”^[12] un to vietā piedāvā romānu un fragmentu: romāns kā milzīgs un nepabeigts palimpsests – haoss, kā sapnis, kurā iespējams viss, kā izsakās Novaliss; fragments kā realitātes veseluma netveramībai atbilstīgs tās bezgalības atainojums. Šis atainojums nav pabeigts un ir nepabeidzams. Tāpēc romantisma devīzi varētu raksturot tas, “ka māksla nav tikai dzīves mimēze (atdarināšana), bet gan dzīve ir mākslas atdarinājums”. Tas, piebilst Gerhards Šulcs, pat “zināmā aspek­tā pilnībā atbilst romantiskās “universālpoēzijas” teorijām”.^[13] Kāpēc? Jo romantisma fragmentu un romānu māksla, netiecoties pēc racionālas sistēmas, ne tikai labāk atbilst dzīves netveramībai un mainībai, bet arī rada jaunu perspektīvu attiecībās ar veselumu: veselums ir fragmentā tāpat kā dzīve – mākslā. Tas, no kā romantiķi vēlētos šādi izvairīties, ir dzīves “fiksācija”. Hermanis Kurcke, raksturojot Novalisa dzīvi, raksta: “Viņa darbs ir transcendentālu pārbaužu virtene, nebeidzams meklējums un eksperimentālu fiksāciju virkne.”^[14] “Transcendentālajās pārbaudēs”^[15] tiek pārbaudīta Es un pasaules saikne. Šī saikne tiek uz mirkli eksperimentāli fiksēta, lai atkal šo fiksāciju atlaistu un attiecības starp Es un pasauli iegrimtu “universālpoēzijas” bezgalībā. Tādējādi romantisms ir experimentum mundi – pasaules eksperiments starp realitāti (kādu attiecību fiksāciju) un iespējamību (bezgalību).

Atgriežoties pie pašā sākumā citētajiem Frīdriha Šlēgela vārdiem par to, ka fragments ir forma, kura, sevi radot, pati sevi arī iznīcina, var teikt: realitātes absolūtais un tiešais reālums ir fragmentā tā, ka fragments to gan izsaka, gan neizsaka: piesaka veselumu, kuru izteikt citādi kā tikai fragmentāri nav iespējams. Ne velti Šlēgels raksturo romantismu kā paradoksālu “bezgalīgu ceļojumu”: tā pasaule, kurā ienāk un sāk izmēģināt jaunas mājošanas iespējas romantiķi, pati ir bezgalīgs ceļojums, kurai atbilst tikai bezgalīga un nepabeigta poēzija, kura ironiski, t. i., bezgalīgi atceļot prāta pretenzijas aptvert visu realitāti vienā sistēmā, romānā un fragmentā, rāda pasauli kā neaptveramas daudzveidības un iespējamību nenoslēdzamu un nepabeidzamu notikumu. Fragments galu galā ir pat nevis noteikts izteiksmes veids vai literāra forma, bet gan realitātes pašas potenču un iespēju izlaušanās valodiskā, respektīvi, tekstuālā, radošā izteiksmē. Turklāt tas, ka fragmenti var arī būt pretrunā cits citam un prasa no lasītāja ievērojamu interpretatīvo kapacitāti un ieguldījumu, nav sekundāri momenti romantisma fragmenta teorijā: savā pretrunīgumā fragmenti atceļ pretenzijas uz viennozīmīgumu, tikai vienu iespējamo realitātes skaidrojumu un vienu iespējamo šī skaidrojuma formu. Šlēgels uzsvērti saista fragmentu ar ironiju: “ironija novērš satura absolutizāciju, tāpat kā parodija – formas”^[16]. Un tieši fragments tāpēc ir labākā izteiksmes forma “brīvai dzīvei”.^[17] Stefans Matušeks šo romantisma iezīmi sauc par “atvērtības stratēģijām”, kuras vērstas uz brīvību, tomēr tā, ka to pašu nefiksē, bet gan vienlaikus “formulē un atsauc”.^[18]

Fragmenta lapidārums vai nepabeigtība liek uztvert to kā lasītāja aktivitātē papildināmu un tajā varbūt pat apvēršamu realitātes pietuvinājumu, kurā – kā Frīdrihs Šlēgels izsakās tekstā “Par nesaprotamību”^[19] – tikpat būtiska loma kā fragmenta jēgas saprašanas mēģinājumam ir fragmenta nesaprotamībai. Viņš ironiski jautā saviem lasītājiem, vai viņiem, labi padomājot, nemetas šķērmi no pilnībā izskaidrotas pasaules?!^[20] Novaliss tāpēc sava romāna “Heinrihs fon Ofterdingens” – kurš pats paliek liels fragments – 1. daļas beigās raksta (pasvītrojot tēzi par romantismu kā realitātes reāluma atgūšanas un tādējādi pasaules atkalapburšanas projektu): “ienāciet mūsu mājvietā, te mēs mājosim [..] un saglabāsim pasaules noslēpumu”^[21].

Publikācija izstrādāta ar LZP FLP projekta “Institutum Herderianum Rigense: Herdera institūts Rīgā kā zinātnes tīkls Eiropas zinātnes tīklojumā” (LZP reģistrācijas Nr. lzp-2020/2-0083, LU reģistrācijas Nr. LZP2020/9) atbalstu.

^[1]    Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe. Bd. 2. Paderborn, München, Wien: Verlag Ferdinand Schöningh, 1967, S. 151. Cit. no: Schanze, H. (Ed.). Romantik-Handbuch. 2. Aufl. Stuttgart: Alfred Kroner Verlag, 2003, S. 282.

^[2]    Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe. Bd. 18. Paderborn, München, Wien: Verlag Ferdinand Schöningh, 1963, S. 55.

^[3]    Sk.: Safranski, R. Romantik. Eine deutsche Affäre. München: Carl Hanser Verlag, 2007, S. 47.

^[4]    Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe, Bd. 18,  S. 12.

^[5]    Schanze, H. Romantik-Handbuch, S. 279.

^[6]    Chaouli, M. Das Laboratorium der Poesie. Chemie und Poetik bei Friedrich Schlegel. Verlag Ferdinand Schöningh: Paderborn, 2004, S. 59.

^[7]    Benne, Chr. Erfindung des Manuskripts. Suhrkamp: Frankfurt am Main, 2015.

^[8]    Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe. Bd. 6. Paderborn, München, Wien: Verlag Ferdinand Schöningh, 1961, S. 387.

^[9]    Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe. Bd. 8. Paderborn, München, Wien: Verlag Ferdinand Schöningh, 1975, S. 459–461.

^[10]   Schanze, H. Romantik-Handbuch, S. 280.

^[11]   Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe. Bd. 18, S. 78.

^[12]   Turpat, 103. lpp.

^[13]   Schulz, G. Romantik. Geschichte und Begriff. 3. Aufl. München: C. H. Beck, 2008, S. 114.

^[14]   Kurzke, H. Novalis. 2. Aufl. München: C. H. Beck, 2001, S. 57.

^[15]   Novaliss un F. Šlēgels studē filozofiju pie Fihtes, kurš sauc transcendentālo (t. i., Es pievērsto) filozofiju par Zinātmācību, par Es brīvību. Romantiķi radoši attīsta Fihtes filozofijas motīvu: “Zinātmācība nav nekas cits kā eksperiments” (Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe. Bd. 18, S. 135).

^[16]   Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe. Bd. 18, S. 110.

^[17]   Sk. Šlēgela izteikumus par sevi: Wulf, A. Fabelhafte Rebellen. Die frühen Romantiker und die Erfindung des Ich. München: C. Bertelsmann, 2022, S. 136–137.

^[18]   Matuschek, S. Der gedichtete Himmel. Eine Geschichte der Romantik. München: C. H. Beck, 2021, S. 198.

^[19]   Schlegel, Fr. Kritische Friedrich-Schlegel-Ausgabe. Bd. 2, S. 363–373.

^[20]   Turpat, 369. lpp.

^[21]   Novalis. Werke. 4. Aufl. München: C. H. Beck, 2001, S. 258.