Akadēmiskais centrsCicerons rakstīja, ka “brīvība ir līdzdalība varā”.[1] Vara ir gan personas brīvības garants, gan arī apdraudējums, ja kāda persona vai personu grupa tiek atstumta no varas vai paliek mazākumā demokrātiskā procesā un citi izlemj viņas vietā jautājumu, kas tieši ietekmē konkrētās personas dzīvi, personai tiek liegta brīvība lemt pašai.
Valsts vara cilvēka brīvības robežas nosaka un nodrošina ar tiesību palīdzību. Kopš apgaismības laika Rietumu civilizācija ir nemitīgi darbojusies, lai cilvēka cieņa un no tās izrietošā ikvienas personas brīvība visupirms kā pašnoteikšanās tiktu nodrošināta ar tiesību palīdzību. Lai to sasniegtu, tika izveidota modernā valsts, kuras uzdevums ir nodrošināt cilvēka pamattiesības, tika izstrādātas starptautiskās cilvēktiesības un tiesas, kas nodrošina šo tiesību īstenošanu.
Cilvēka tiesību apjoms ir audzis neticamā ātrumā, strauji paplašinot cilvēka brīvības robežas. To sekmējuši gan demokratizācijas procesi un liberālo vērtību atdzīšana, gan tehnoloģiju attīstība. Pirmajos pamattiesību katalogos, kas tika izstrādāti pasaules valstīs, sākot ar XVIII gs. beigām, līdz ar cilvēka tiesībām tika minēti arī cilvēka pienākumi, bet jau XX gs. otrajā pusē pilsoņa pienākumi no konstitūcijām lielākoties pazuda.
XXI gs. sākumā mums no jauna aktualizējies jautājums par cilvēka brīvības robežām, to korelāciju ar sabiedrības interesēm un pilsoņa pienākumiem. To, ka personas brīvības robežu pārvērtēšana nonāca likumdevēju dienaskārtībā, noteica pasaulē notiekošie procesi: epidēmijas, karadarbība, ekonomiskā nestabilitāte, hibrīdkarš, terorisms un citi apstākļi, kas izrāva nācijas no ierastās, sakārtotās dzīves, kurā ikviena persona gadu no gada baudīja aizvien lielāku pašnoteikšanos.
Jaunie apstākļi noteica, ka valstīm uz laiku, ieviešot ārkārtas vai izņēmuma stāvokli, nācās būtiski ierobežot ikvienas personas brīvību, lai aizsargātu pašu personu[2] un sabiedrību kopumā. Taču – vai šie ierobežojumi ir attaisnojami, vai tie neskar personas pamattiesību kodolu, vai apstākļi, kas lika ierobežot personas brīvību, ir uz laiku vai arī tie ir jaunā realitāte, kurai mums kā sabiedrībai ir jāpakārtojas… Virkne neatbildētu jautājumu ir nonākuši zinātnieku, visupirms tiesību zinātnieku dienaskārtībā. Lai atbildētu uz izvirzītajiem jautājumiem, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte 2023. gada 9.–10. novembrī organizēja starptautisku zinātnisku konferenci “Brīvības robežu pārskatīšana, dzīvojot apdraudējumu apstākļos”, kurā Latvijas zinātnieki kopā ar saviem ārvalstu sadarbības partneriem diskutēja par personas brīvību un tās robežu pārskatīšanu, pamattiesību ierobežošanu ārkārtas apstākļos, vērtējot problēmjautājumus dažādās tiesību jomās – no valststiesībām līdz krimināltiesībām. Daļa konferencē pausto viedokļu apkopota arī šajā krājumā.
Ceru, ka publicētie viedokļi rosinās turpmākas diskusijas par ikvienas personas tiesībām uz pašnoteikšanos kā tiesiskas demokrātiskas valsts būtisku vērtību un pastāvēšanas priekšnoteikumu!
Dr. iur. prof. Sanita Osipova
[1] Cicero. On the Republic. Pieejams: www.attalus.org/cicero/republic1a.html [aplūkots 24.04.2024.].
[2] Protams, jāņem vērā jautājums, vai, atzīstot cilvēka tiesības uz pašnoteikšanos, kādu drīkst aizsargāt no paša kļūdām. Tiesības kļūdīties arī pieder pie privātautonomijas.
Brīvības robežu pārskatīšana, dzīvojot apdraudējumu apstākļos. I. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 9. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums = Revisiting the Limits of Freedom While Living Under Threat. I. The first collection of research papers in conjunction with the 9th International Scientific Conference of the Faculty of Law of the University of Latvia. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2024. 312 lpp.