Priekšvārds

Aija van der Steina

Starptautiskām tūristu plūsmām palielinoties, ir pieaugusi arī interese ne tikai par estētiski baudāmām, nācijai patīkamām un lepnumu raisošām tūristu piesaistēm, bet arī par objektiem un vietām, kas saistītas ar traģēdijām un vēsturiskiem notikumiem, par kuriem vietējā sabiedrība bieži izvēlas klusēt. Mūsdienās, kad holokausta atmiņa ir kļuvusi par transnacionālu Eiropas atmiņas sastāvdaļu, arī ebreju un holokausta mantojuma vietas ir kļuvušas par tūristu  intereses objektiem. Šajās vietās mijiedarbojas dažādu apmeklējuma motīvu vadīto tūristu un vietējo iedzīvotāju individuālā atmiņa, kolektīvā atmiņa un attieksme, kuru ietekmējuši dažādi politiskie, kultūras un sociālie faktori. Vietējo iedzīvotāju nevēlēšanās vai nespēja runāt par holokausta tēmu nepietiekamu vēstures zināšanu vai korektas notikumu interpretācijas dēļ, ar holokaustu saistītu piemiņas vietu un institūciju neiekļaušana tūrisma informācijā un tūrisma piedāvājumā var radīt iespaidu, ka šīs vietas nav vietējās sabiedrības atmiņā vai pat ka tā tiek noliegta. Ņemot vērā traģiskos un sarežģītos 20. gadsimta vēsturiskos notikumus Latvijā, joprojām daļā sabiedrības holokausta tēma ir jautājums par traģisku, sensitīvu, sāpīgu un sarežģītu mantojumu.

Uzsākot pētījumu par tūrisma izpausmēm holokausta vietās Latvijā, bieži saņēmām jautājumu par to, kāpēc šāda tēma izvēlēta, jo tūrisms un holokausta vietas cilvēku prātā nav savienojami jēdzieni, šādā kontekstā tūrisms pat drīzāk ir ar negatīvu konotāciju. Pamudinājums šādam pētījumam bija kāda ārvalstu tūrista atsauksme vietnē “Tripadvisor” par viņa pieredzi, apmeklējot vienu no holokausta memoriāliem Latvijā. Šī apmeklējuma pieredze nebija pozitīva, un tās autors kritiski vērtēja vietējās pašvaldības un tūrisma atbildīgo institūciju darbu, kas lika izdarīt secinājumu, ka “vietējiem ir vienalga”. Šī atsauksme bija pierādījums tam, ka holokausta vietas arī Latvijā ir tūristu interešu lokā, un to apmeklējuma pieredzes veido priekšstatu par vietējo sabiedrību un ietekmē mūsu valsts tēlu ārvalstīs. Uzsākot darbu pie šī pētījuma, mēs sapratām, ka šis pētījums atšķirsies no tradicionāliem tūrisma pētījumiem, jo šoreiz runa ir par pretrunīgu un sarežģītu mantojumu, pastāvot dažādām interpretācijām un attieksmēm gan pret vēsturiskajiem notikumiem, gan šī mantojuma atklāšanu tūristiem, gan izvēlētajām komunikācijas formām. Tāpēc mums bija svarīgi saprast dažādo iesaistīto pušu – tūristu, gan vietējo iedzīvotāju, gan atmiņas institūciju, vietas plānotāju un tūrisma attīstības pārvaldītāju – viedokli, lai ar savu pētījumu mēs varētu dot pienesumu ne tikai akadēmiskajā laukā, bet arī praktisku ieguldījumu kopēja dialoga veidošanā starp iesaistītajām pusēm.

Tūrisma nozare ir kā tilts starp tūristu un vietējo sabiedrību, izprotot gan “savējo” uztveri, uzvedību un attieksmi, gan arī izprotot “svešo” motīvus, uzvedību un gaidas. Taču pildīt šī “tilta” funkciju drūmākajās tumšā mantojuma, tostarp holokausta, vietās ir daudz sarežģītāk, jo vieni var vēlēties atklāti runāt par notikumiem, savukārt citi, iespējams, vēlētos šīs vietas un notikumus noklusēt un aizmirst.

Autoru kolektīvā monogrāfija “Sarežģītais mantojums: holokausta vietas Latvijā tūrisma un atmiņas kultūras mijiedarbībā” ir sagatavota, balstoties uz Latvijas Zinātnes padomes finansētā projekta “Sarežģītais vēsturiskais mantojums Latvijā: holokausta vietas starp piemiņas kultūru, mūsdienu tūrisma pieprasījumu un piedāvājumu” (MemoTours) rezultātiem.

Projektu vadīja viena no šīs monogrāfijas zinātniskajām redaktorēm – Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece un Vidzemes Augstskolas asociētā profesore ekonomikas nozarē Dr. oec. Aija van der Steina. Projektu īstenoja starpdisciplināra pētnieku grupa – Dr. hist. Inese Runce, Dr. sc. comm. Didzis Bērziņš, Dr. geogr. Maija Rozīte, Dr. phil. ­Solveiga Krūmiņa-Koņkova, PhD Raivis Sīmansons un doktoranti – Mg. arhiv. Kaspars Strods, Mg. hum. Diāna Popova, Mg. hum. Elizabete Grinblate.

Neskatoties uz Covid-19 izraisītās pandēmijas ietekmi uz iedzīvotāju aktivitātēm un dažādu institūciju darbību, bet jo īpaši uz tūrismu, kas bija viens no pētāmajiem fenomeniem, pētnieki veiksmīgi spēja ne tikai adaptēties, bet arī pārorientēties un īstenot iecerētos pētījumus. Tāpēc izsakām visdziļāko pateicību visiem autoriem par darbu šīs monogrāfijas tapšanā.

Monogrāfijas autori izsaka PATEICĪBU par sadarbību un atbalstu pētījumu īstenošanā:

Sadarbības partneriem

• Žaņa Lipkes memoriāla kolektīvam un direktorei Lolitai Tomsonei un virtuālās realitātes pieredzes “Lipkes bunkurs” radošajai komandai Ievai Vīksnei, Līgai Vēliņai, Kasparam Lēvaldam, Laurim Taubem un “Fallon Worldwide” radošajam tehnologam Korijam Makleodam.
• Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeja vadītājai Jūlijai Tereščenko un kolektīvam.
• Bauskas Tūrisma informācijas centra vadītājai Inesei Turkupolei-Zilpurei un kolektīvam.

Par atbalstu kartogrāfiskā materiāla sagatavošanā Jānim Krūmiņam (Latvijas Universitāte, ĢZZF Cilvēka ģeogrāfijas katedra) un Unai Krutovai (Rīgas Tehniskā Universitāte, RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Transportbūvju institūta Ģeomātikas katedra).

Par atsaucību un veltīto laiku jauniešu fokusgrupu dalībniekiem; intervētajiem ārvalstu virtuālās realitātes ekspertiem; Bauskas, Rēzeknes, Maskavas priekšpilsētas iedzīvotājiem un ekspertiem, pētījumā iesaistītajiem gidiem; Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeja ārvalstu apmeklētājiem.